Es, godīgi sakot, savos piecdesmit piecos vairs negaidīju, ka mani vispār var tā piemeklēt. Pat ne mīlestība – muļķība. Tāda pieaugusi, vēla muļķība, kuras dēļ pēc tam sēdi virtuvē halātā, skaties atdzisušas tējas krūzē un domā: nu, un kas tu pēc tā visa esi
Iepazināmies mēs autobusā. Un nekas īpašs taču to neparedzēja. Parasts novembra vakars, pelēks, mitrs, ar to mūžīgo putru zem kājām, kad sniegs it kā uzsniga, bet tūlīt pat pārdomāja un pārvērtās dubļainā šķīdoni. Es braucu no tirgus ar diviem smagiem maisiņiem – vienā kartupeļi, otrā vista, zaļumi un āboli, jo man vienmēr šķiet: ja mājās ir svaigi āboli, tātad dzīve vēl nav pavisam sabrukusi. Autobuss bija pārpildīts, logi norasojuši. Es stāvēju, turējos pie margas, domās jau rājos uz savu muguru un visu pasauli reizē, un te kāds vīrietis piecēlās no vietas.
– Sēdieties, – viņš saka.
Es sākumā pat nesapratu, ka tas ir man.
– Nevajag jau, – atbildu, – jūs arī, skatos, neesat nekāds puika.
Viņš pasmīnēja.
– Tieši tāpēc arī dodu vietu. Paaudzes solidaritāte.
Es apsēdos. Viņš nolika manus maisiņus sev starp kājām, it kā tā tam būtu jābūt, it kā mēs simt gadu būtu pazīstami. Un nākamajā pieturā, kad atbrīvojās vieta, apsēdās blakus. Sākumā vienkārši pārmijām pāris frāžu. Viņš man uzreiz likās tāds… vienkāršs. Ne uzbāzīgs, ne pašpārliecināts, ne no tiem, kas no pirmās minūtes sāk tēlot likteņa dāvanu. Viņu sauca Sergejs. Piecdesmit seši gadi. Brauca no meitas, kur bija palīdzējis ar mazbērniem. Domāju: nu re, ģimenes cilvēks, normāls, nav ne iemetējs, ne pļāpa. Vēl arī ar darba rokām, laikam. Jo rokas viņam bija tādas – lielas, ar īsiem pirkstiem, mazliet raupjas. Ne biroja darbinieka. Kad man bija jākāpj ārā, viņš arī piecēlās.
– Vai palīdzēt aiznest?
– Paldies, es pati.
– Es redzu, ka pati. Bet vai es tomēr drīkstu palīdzēt?
Un te laikam viss arī sākās. Ne ar romantiku, nē. Ar to pašu “vai es drīkstu palīdzēt”. Jo pēc piecdesmit tu vairs neiemīlies vaigu bedrītēs. Tu iemīlies tajā, ka kāds bez liekiem vārdiem paņem no tevis kartupeļu maisu. Mēs aizgājām līdz mājām. Es, protams, negrasījos viņu nekur aicināt. Es neesmu no tām. Bet pie kāpņu telpas durvīm viņam maiss saplīsa, āboli izripoja pa slapjo asfaltu.
– Nu viss, – saku, – pēc kaut kā tāda jums pienākas vismaz tēju iedzert.
– Ja nu vienīgi tēju. Citādi es esmu bīstams cilvēks.
– Beidziet nu, – es teicu. – Jūsu vecumā jau ir par vēlu būt bīstamam.
– To nu jūs velti, – viņš atbildēja un paskatījās tā, ka es nez kāpēc samulsu kā meitene.
Tējas dzeršana mums ievilkās uz divām stundām
Pēc tam viņš piezvanīja nākamajā dienā. Pēc tam vēl. Pēc nedēļas mēs jau staigājām pa krastmalu, ietinušies šallēs, un dzērām kafiju no papīra krūzītēm. Pēc divām nedēļām viņš atnesa man uz mājām spuldzīti un skrūvmašīnu, jo es starp citu biju pasūdzējusies, ka virtuvē mirgo gaismeklis un nekādi nevaru sazvanīt meistaru. Pēc mēneša mēs jau braucām kopā pie viņa paziņas uz vasarnīcu – vienkārši pacept gaļu un ieelpot svaigu gaisu. Bet pēc trim mēnešiem viņš pārvācās pie manis.
Ne tāpēc, ka es būtu lūgusies. Un ne tāpēc, ka viņš mani būtu apmājis ar mīlestību. Viss izskatījās saprātīgi. Viņš dzīvoja pie meitas: meita, viņas vīrs, divi mazbērni, šaurība, nemitīgs troksnis, rotaļlietas zem kājām, televizors bļauj, jaunākais mazdēls naktīs staigā, vecākais negrib pildīt mājasdarbus. Sergejs teica, ka jūtas tur kā koferis bez roktura – it kā vajadzīgs, bet it kā nav kur nolikt.
– Es viņiem palīdzu, protams, – viņš reiz teica, sēžot pie manis virtuvē. – Bet es tur nedzīvoju, bet it kā īslaicīgi eksistēju. Saproti?
Es sapratu. Pat ļoti labi. Jo pati sen dzīvoju viena, un tas klusums vakaros brīžiem šķita kā greznība, bet brīžiem – kā sods.
Kad viņš pārvietoja pie manis divas somas, ziemas virsjaku, instrumentu kasti un maisu ar kaut kādām vecām fotogrāfijām, man pēkšņi kļuva bail. Tieši fiziski. It kā es nevis vīrieti mājās ielaistu, bet jaunu dzīvi, un tai, kā zināms, ir paradums ienākt bez klauvēšanas un apgriezt visu kājām gaisā.
Bet pirmais pus gads… cik gan viss bija labi. Pat tagad smagi atcerēties
Viņš cēlās agrāk par mani un uzlika tējkannu. Varēja pats izcept olu kulteni, turklāt nevis sadedzināt oglē, kā vairums vīriešu, bet normāli. Prata salabot visu, kas mājā čīkstēja, kliboja un krita nost. Antresolos ieviesa kārtību. Pat manus vecos katlus noberza līdz tādam spīdumam, ka es skatījos uz tiem ar aizdomām – vai tiešām mani? Dažreiz viņš vārīja zupu. Ne ideālu, protams, bet centās. Sestdienās mēs braucām pie maniem radiem vai draugiem. Man ir draudzene Līva, viņa, starp citu, uzreiz teica:
– Skaties, neatslābsti. Ja vīrietis ir pārāk ērts, tātad tas ir vai nu brīnums, vai mēģinājums.
Es toreiz pasmējos.
– Līva, tev vajadzētu strādāt prokuratūrā.
– Bet tev vajadzētu neticēt visam, kas nāk ar galantu smaidu.
Bet kā lai netic, ja cilvēks ir blakus? Reāli blakus. Veikalā maisiņus nes. Mašīnā durvis atver. Vakarā skatās ar mani muļķīgus seriālus un pat komentē. Dažreiz viņš apgūlās blakus, aplika roku man ap plecu un teica:
– Cik labi, ka mēs satikāmies. Vēlu, bet kaut vai tā.
Un es ticēju. Muļķe, jā. Bet ticēju. Man šķita, ka mūsu vecumā viss jau ir godīgāk. Vairs nav laika spēlītēm. Nav laika skriešanai. Domā: nu, ja vīrietis pēc piecdesmit saka, ka viņam ar tevi ir labi, tātad tā arī ir. Kam šajos gados vajag cirkus izrādes rīkot? Izrādījās – vajag. Vēl kā.
Pirmie trauksmes zvaniņi bija tik sīki, ka es pati sevi kaunināju
Telefonu sāka ņemt līdzi pat uz vannas istabu. Ziņas lasīja sāniski, kā skolnieks. Dažreiz izgāja uz balkona “parunāt ar meitu”, lai gan agrāk mierīgi sarunājās manā klātbūtnē. Sāka biežāk skatīties spogulī. Nopirka sev jaunu kreklu – turklāt pieguļošu. Es pat nobrīnījos.
– Re kā, – saku. – Kur mums tāds skaistums paredzēts?
– A ko, nevar? – viņš iesmējās. – Gribu un pērku.
– Nu var jau, protams.
– Nu tad nebubini, omīt.
Viņš to pateica pa jokam. Es arī pasmaidīju. Bet vārds nepatīkami iedzēla. Omīte. It kā jau iepriekš būtu piemērījis man lomu, kuru pēc tam izteiks jau nopietni. Pēc tam viņš sāka aizkavēties. Te uz veikalu, te pie paziņas, te meitai vajag palīdzēt, te mazdēls jāaizved. Atgriezās it kā kā parasti, bet vairs nebija tās iepriekšējās viegluma sajūtas. Viņš kļuva kā cilvēks, kurš ar domām visu laiku ir kaut kur citur. Sēž blakus, ēd, atbild, pat smaidā – bet iekšēji viņa nav. It kā viņš pastāvīgi būtu mazliet pagriezies nevis pret mani, bet uz citu durvju pusi.
Es jautāju piesardzīgi.
– Sergej, tev viss kārtībā?
– Protams. Kas tad būtu?
– Nu, tu tāds… ne tāds.
– Dievs, nu sākās. Sievietēm mūžīgi vajag izdomāt problēmu tukšā vietā.
Un es apklusu. Jo negribēju būt tā sieviete, kura zāģē, lien, pārbauda. Piecdesmit piecos gados ļoti baidies izskatīties smieklīgi. Kā greizsirdīga tante, kurai bez vīrieša mājā vairs nav nekādu citu interešu. Es tiešām speciāli tēloju, ka man ir vienalga. Gāju uz manikīru, pie draudzenes, uz veikalu, skatījos savus raidījumus, lai tikai neizrādītu, cik man iekšā viss ir nospriegots.
Bet kādu dienu viņš aizmirsa telefonu virtuvē….
Es joprojām atceros šo brīdi līdz sīkumiem. Uz plīts vārījās zupa, smaržoja pēc lauru lapām un ceptiem sīpoliem. Telefons ievibrēja vienu reizi, pēc tam otru. Es sākumā netaisījos skatīties. Godīgi. Es neesmu no tām, kam patīk rakāties. Bet ekrānā parādījās: “Ilgojos. Kad varēsi atbraukt?” Un sirsniņa. Sarkana, trekna, nekaunīga. Es apsēdos. Tieši uz taburetes. Jo kājas pēkšņi kļuva kā no vates. Viņš atgriezās pēc kādām desmit minūtēm, bija izgājis izmest miskasti. Parasts, mierīgs, vecā džemperī, ar auksta gaisa smaržu no kāpņu telpas.
– Kas vakariņās? – viņš jautāja, velkot nost jaku.
Es paskatījos uz viņu un teicu:
– Bet kas ir Sarmīte?
Viņš sastinga. Ne kā kino, skaisti un izteiksmīgi. Bet pa īstam. Mazliet pavēra muti, paraustīja plecu, novērsa acis. Un man tajā sekundē viss kļuva skaidrs. Vēl pirms viņš sāka runāt.
– Tu manā telefonā ielīdi?
Lūk, ar to viņš sāka. Ne ar “piedod”. Ne ar “es paskaidrošu”. Ne ar “tas nav tas, ko tu domā”. Ar apsūdzību. Es pat pasmīnēju. Tiešām, no pārsteiguma.
– Sergej, tev ir cita sieviete, bet tu izlēmi apspriest manu ētiku?
– Nevajag ja.
– Tas ir jautājums. Kas ir Sarmīte?
– Vienkārši paziņa.
– Paziņa ar vārdu “ilgojos” un sirsniņu? Ļoti kulturāla draudzība.
Viņš pastaigāja pa virtuvi, tad apsēdās, tad atkal piecēlās. Viņš izskatījās dusmīgs, bet ne vainīgs. Cilvēkam nebija kauns. Viņš bija aizkaitināts, ka viņu pieķēra.
– Jā, es ar viņu sazinājos, – viņš beidzot izmeta. – Un kas par to?
– Un kas par to?
– A tas, ka tu pēdējā laikā tikai to vien darīji, kā noguri. Te mugura, te “man nav laika sarunām”. Es arī esmu dzīvs cilvēks.
– Dzīvs cilvēks? Bet es kas esmu, taburete? Es tevi mājās ielaidu, es ar tevi dzīvoju, es tev kreklus gludināju, zupas vārīju.
– Tieši tā, – viņš pārtrauca. – Tu dzīvoji kā saimniece, nevis kā sieviete.
– Tātad tu tagad nopietni?
– Nopietni. Tu atslābi. Staigā vecā halātā, mūžīgi neapmierināta, sarunas tikai par cenām un tavu Līvu. Tu uz sevi no malas paskaties. Tu esi sākusi izskatīties pēc…
Zini, man šķita, ka briesmīgākie vārdi tādā situācijā ir “es mīlu citu”. Nē. Briesmīgākie ir tad, kad cilvēks paņem tavu vecumu, nogurumu, uzticēšanos, visu tavu parasto, dzīvo dzīvi un pārvērš to par iemeslu tevi tā uztvert. Es skatījos uz viņu un nepazinu. Kur palika tas vīrietis no autobusa? Tas, kurš turēja manus maisiņus, smējās, laboja krānu, apsedza mani ar pledu? Vai arī viņa nekad nebija bijis? Varbūt es pati viņu izdomāju – no savām cerībām, vientulības un bailēm palikt vienai uz visiem laikiem?
– Savāc mantas, – es klusi pateicu.
– Nevajag dramatizēt.
– Savāc. Mantas.
– Un kur es iešu?
– Pie meitas. Pie Sarmītes. Pie velna. Jebkur. Bet ne šeit.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kā šis viss beidzās
